Ceļš uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām (1951.–1979. gads)

Ideja par EP deputātu ievēlēšanu pastāvējusi jau kopš pirmo Eiropas iestāžu izveides. Tomēr Eiropas Kopienu pastāvēšanas pirmajās desmitgadēs šī ideja netika īstenota. Tolaik valstu pārstāvjus Eiropas Ogļu un tērauda kopienas Kopējā asamblejā neievēlēja tieši — tos iecēla valstu parlamentu locekļi.

Tomēr iedzīvotājiem un tālaika Eiropas Kopienai bija svarīgi, lai sabiedrība būtu demokrātiski iesaistīta Eiropas līmeņa lēmumu pieņemšanā. Lai gan dalībvalstis 1960. gada projektu Konvencijai par tiešām vēlēšanām (Deūsa ziņojums) neapstiprināja, pilsoņi ideju par vēlēšanām joprojām aktīvi atbalstīja. Proeiropeiskās kustības rīkoja kampaņas par to, lai tiktu organizētas vēlēšanas Eiropas līmenī. Dažas kustības pat organizēja neīstas Eiropas asamblejas un vēlēšanas. 20. gadsimta 70. gados pilsoņi sūtīja lūgumrakstus Eiropas Parlamentam, aicinot to aktīvāk veicināt Eiropas Parlamenta vēlēšanas.

1975. gadā Parlaments pieņēma ziņojumu par tiešu Eiropas vēlēšanu organizēšanu. Pateina ziņojums — nosaukts šā ziņojuma sagatavotāja Nīderlandes EP deputāta Shelto Pateina vārdā — kalpoja par pamatu tam, lai dalībvalstis vēlāk dotu zaļo gaismu Eiropas Parlamenta vēlēšanām.

1976. gadā dalībvalstu ārlietu ministri parakstīja Eiropas Vēlēšanu aktu, ar kuru vienojās rīkot tiešas Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Tika noteikts, ka vēlēšanas visās Eiropas Kopienas valstīs notiks vienā un tajā pašā laikposmā, tomēr dalībvalstis varēs brīvi lemt par to, kāda tieši viņu valstīs būs balsošanas sistēma. 

Klausīties aplādi (EN)

Eiropas Parlaments ir vieta, kur pulcējas cilvēki no visas Eiropas Savienības, lai runātu un lemtu par svarīgiem jautājumiem, kas ietekmē ikviena dzīvi. Pilsoņiem šajā procesā ir izšķiroša loma. Demokrātija sākas ar mums, cilvēkiem.