Dziesmas, svētrunas un stāsti

Kāds bija tekstu mērķis? Galvenokārt tas bija saistīts ar individuālas dievbijības vairošanu un kristietības praktizēšanu. Rituālam īpašu nozīmi piešķīra mūzika un jo īpaši garīgu dziesmu teksti. Saiešanās norisinājās kopīga dziedāšana. Hernhūtieši paši arī spēlēja mūzikas instrumentus.

Mīlestības mielastus, dievvārdus allaž pavadīja dziesma, tika organizētas t. s. dziedāšanas stundas. Dziesmas bija vācu brāļu tulkotas vai sacerētas, ar laiku to tekstus un varbūt atsevišķas melodijas sāka sacerēt arī latviešu hernhūtieši. Dziesmām raksturīgs spēcīgs emocionāls kāpinājums, uzsvērta tuvība ar Jēzu, īpaši Jēzus ciešanām – “asiņu un vāšu poētika”. Daudzas no tām ir radušās, improvizējot konkrētās situācijās un rituāla vajadzībām. Ar uzsvaru uz iekšējo pārdzīvojumu un misticisma elementiem šajās dziesmās ienāk arī baroka reliģiskās kultūras iezīmes.

Hernhūtiešu sprediķu jeb svētrunu mērķis bija aizkustināt klausītājus un ļaut tiem atpazīt sevi konkrētajā dzīves situācijā kristieša ētikas spogulī. Tās galvenokārt bija domātas publiskai lasīšanai vai arī runāšanai no galvas. Runas nebija vispārīgas, bet adresētas konkrētām hernhūtiešu dzīves kārtām, piemēram, meitām, puišiem, precētām sievietēm un vīriešiem, bērniem. Bērnu svētrunās tika runāts arī par Jēzus bērnību, lai bērniem būtu iespējams identificēties ar Jēzu kā līdzās esošu cilvēku. Svētrunu teicēji tika dēvēti par sacītāju tētiņiem. Viņi paši interpretēja Bībeli un nereti baudīja lielāku popularitāti nekā mācītāji. Ne visi mācītāji ar to bija apmierināti.

Celsmes literatūra nebija paredzēta rituāla vajadzībām, bet bija domāta individuālai lasīšanai, rūpējoties par kristieša garīgo izaugsmi un dievbijības stiprināšanu. Tieši šīs literatūras iespaidā veidojās arī pirmo latviešu literātu paaudzes, kuras pēc tam turpināja stāstīt atgadījumus no savas apkārtnes dzīves laicīgos kontekstos. Jēdziens “celsme” sākotnēji veidojies no priekšstata par baznīcas kā draudzes celšanu, pakāpeniski pārejot uz atsevišķa kristieša iekšējo pieredzi un ticības stiprināšanu. Vācvalodīgajās zemēs, no kurām savus literāros paraugus aizguva arī Vidzemes brāļu draudzes rakstītāji, celsmes literatūra līdz 18. gadsimta vidum bija visvairāk lasītā literatūra.

Viens no celsmes literatūras paraugiem ir “Tie stāsti to dienu tā cilvēka dēla virs zemes, iz tiem četriem Evangelistiem kopā savilkti” – Nikolausa Ludviga fon Cincendorfa sacerēta Jēzus dzīves pārstāsta tulkojums latviešu valodā. Jaunajā Derībā atainoto notikumu pārstāstu, kurš sākas ar Jāņa Kristītāja brīnumainās ieņemšanas stāstu un beidzas ar Jēzus Kristus uzbraukšanu debesīs pēc Vasarsvētku notikuma, tulkojis Cēsu prāvests Heinrihs Baumanis. Eksemplārs, kurš glabājas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, ir 1801. gada noraksts. Nezināmā pārrakstītāja rokraksts gan ir ļoti līdzīgs Baumaņa rokrakstam, mudinot domāt, ka rakstītājs ar nolūku un ļoti lielu rūpību kopējis Baumaņa tulkojumu.

Ar laiku reliģiskās robežas tika šķērsotas un tapa arī laicīgi sacerējumi – piemēram, Ķikuļa Jēkaba protesta vēstule dzejā vai J. Pulana un Jāņa Ruģēna vēsturiskie apcerējumi. Rakstīšana iezīmēja ceļu uz latviešu emancipāciju.