Izstāde
Viena no interesantākajām tradīcijām saiešanās bija tā dēvētā “caurrunāšana” – savu dvēseles pārdzīvojumu un iekšējās dzīves apspriešana vai nu divatā, vai arī publiski: kāds no draudzes locekļiem stāstīja par savu garīgo pieredzi, citi viņu uzklausīja. “Caurrunāšanas” sekmēja paradumu pierakstīt savus dzīvesstāstus.
Latviešu brāļu draudzēs vispirms parādījās dzīvesstāstu tulkojumi no vācu valodas. Tulkojumus latvieši izmantoja par paraugu savu dzīvesstāstu rakstīšanai. Visām biogrāfijām bija līdzīga uzbūve – žanra konvencijas šajos tekstos bija ļoti spēcīgas. Sākumā rakstītājs iepazīstināja ar hernhūtieša bērnību un dzīvi pirms iestāšanās draudzē, tad stāstīts par atmodināšanu un reliģiskajām izjūtām pēc tās. Atmiņām par bērnību un pusaudža vecumu bija īpaša nozīme, attēlojot pirmo grēka pieredzi. Šādi garīgā izaugsme tika izklāstīta kā pāreja no jaunības uz briedumu un turpmāko cīņu ar laicīgās dzīves kārdinājumiem visa mūža garumā.
Nav tādas autobiogrāfijas, kurā dvēseles pestīšanas ceļš noritētu gludi, bez pārbaudījumiem, kārdinājumiem un krišanas grēkā. Taču katru autobiogrāfiju pavada piētiskais ideāls un glābšanas ideja. Liela nozīme hernhūtiešu dzīvesstāstos bija arī cilvēka aiziešanai mūžībā, kura attēlota kā priecīgs, daudzu draudzes locekļu klātbūtnē piedzīvots notikums. To bieži pavada situācijai piemēroti dziesmu teksti. Bieži uz nāves gultas gulošais pats norāda, kādas dziesmas viņš vēlas dzirdēt savas aiziešanas laikā.
Ar šo shematisko un jau iepriekš noteikto uzbūvi hernhūtiešu dzīvesstāsti atšķiras no autobiogrāfijas modernajā izpratnē. Tas vislabāk redzams veidos, kādos atklājas rakstītāju individualitāte. Hernhūtiešu autobiogrāfijām raksturīga vienlaikus gan individuāla, gan kolektīva ievirze. Autobiogrāfiju rakstīšana stiprināja hernhūtiešu kopienas identitāti, piederības izjūtu plašākai grupai.
Daudzu latviešu hernhūtiešu dzīvesstāsti ir pretrunā vispārpieņemtajam priekšstatam par zemnieku dzīves drūmumu un ciešanām necilvēcīgo dzimtbūšanas apstākļu dēļ.
Viens no šādiem piemēriem ir Skangaļu Jēkaba (arī Jacob Skangel) dzīves ceļš. Skangaļu Jēkaba biogrāfija ir pasaulē visvairāk izplatītais latviešu hernhūtieša dzīvesstāsts, 1817. gadā tas publicēts periodiskajā izdevumā Beyträge zur Erbauung aus der Brüdergemeine, līdz ar to tas ticis lasīts brāļu draudzes diasporas un misijas zemēs. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā glabātais manuskripta fragments, iespējams, ir kāds agrīns latviešu tulkojuma noraksts, kurš gājis no rokas rokā Vidzemes hernhūtiešu vidū. Saglabājusies tikai manuskripta pirmā lapa, saplēsta un daudzu pirkstu skarta. Dzīvesstāsta manuskripta vācu versijas ir Utrehtas arhīvā Nīderlandē un Unitātes arhīvā Hernhūtē.
Skangaļu Jēkabs piedzīvojis modināšanas notikumu sākumu Valmierā, 1738. gadā kā ļoti ātrs skrējējs pret savu gribu rekrutēts lēpera (izsūtāmā zēna) pienākumu pildīšanai hercoga Ernsta Johana Bīrona galmā Pēterburgā, par labu darbu saņēmis dokumentu par atbrīvošanu no dzimtbūšanas, ap 1740. gadu atgriezies Vidzemē, 1745. gadā aizbraucis no dzimtenes pie vācu brāļiem, uzturējies dažādās vietās Vācijā un apmeties uz dzīvi brāļu draudzes centrā Zeistā Nīderlandē, tur nodibinājis savu uzņēmumu un kļuvis turīgs, finansiāli atbalstījis draugus un radiniekus dzimtenē.
Rokrakstos tika izplatīti arī angļu, dāņu un zviedru dzīvesstāsti. Tos lasot, latvieši iepazina tālas un svešas zemes, kas caur konkrētām personībām kļuva tuvas. Latviešu hernhūtiešos radās izjūta par vienotību ar citu zemju ticības brāļiem un māsām, kuru dzīves ceļi un iekšējie pārdzīvojumi zināmā mērā ir salīdzināmi ar personīgajiem.